Un es smejos
Saulei tieši sejā
Es ļauju ēnām
Aptīties ap manām
Delnām
Līdz potītēm
Iebrienu jūrā
Kur mana jūra?
Šī ir tik sveša
Kā neiesēdēts sols
Jūra, vai tu mani
Aizmirsusi?
Es smejos
Un ēnas sašķīst
Kā neizturīgi
Stikla trauki
Ir diena
Tās kulminācija
Un tomēr tik kluss
Var sadzirdēt ik skaņu
Ik soli
Ak, atlaid mani,
Un saki,
Ko tu manai jūrai
Sastāstīji?
***
Zili bālas debesu paliekas
Pārplīsis audums
Un zvaigznes
Jau zaudējušas cerību
Par atbrīvošanu
Gurdi nobirst
Pār manu galvu
Un iebāž savus starus
Zemē
Kā strausi
Visus reizē
Debesis vaidēs
Pār sūrstošajām brūcēm
Lēni ziagos saules stari
Apdedzinot vēl stiprāk
Kā uzkarsis dzelzsgabals
Nē, es stiklus izsēju
Debesīs jau sen
Kad iesi,
Esi uzmanīgs
Kurš lāpīs tavus
Sadriskātos sapņus?
---
Nē, es nevēlos dzīvot leiputrijā
Man ir labi tepat
---
Jā, tas neko neizsaka
Vārdi nekad
Neko neizsaka
Tie ir tukši
Kā ola
No kuras jau aizvakar
Izšķīlies cālēns
***
Sametīsimies naudu, lai nopirktu samazgas un smakojošu atkritumu kaudzi.
Sametīsimies, un lūkosim, kurš prasīs mazāk, kurš dos vairāk, un kuram skaistākas acis.
Iepirkšanos vienmēr var apvienot ar pētīšanu.
Aiz visa manu domu blāķa slēpjos es - tāds mazs un bezgalīgs es.
Vienmēr aiz miglas, vienmēr miglā. Kuš - un esmu aizmucis.
Ailecis un paslēpies aiz trejdeviņām durvīm.
Tu vari iet cauri visām, un vari arī aizmirst, ka durvis ir.
Itkā.
Apzināta aizmiršana - tas ir viss, ko esam panākuši gadu gaitā.
Un tomēr no tā nav itnekādas jēgas, jēgas nav nekam.
Tev ir televizors un skārienjūtīgais telefons.
Vai tiešām - tev?
Vai tam, par ko tu izliecies tik ilgi, ka esi aizmirsis, ka tā ir tikai izlikšanās.
Zini, tu eksistē tikai šobrīd.
Nav jēgas krāt un atcerēties.
Pagātne un nākotne ir vietas, kurām mēs nekad netiksim klāt.
Bet tu ietiepīgi centies izlauzties.
(Un zini, tev veicas tāpat kā pārējiem - tev līdzīgiem - ak, pareizi, tu esi īpatnis ar īpašu un individuālu, neizprotamu un dziļu dvēseli, kuras dibenu neviens aiz saviem aizspriedumiem nevar saskatīt (un tu pats arī ne))
Applaudēt nevajag, aplausi izjauc to sīko noskaņas mākoni kas ir bezgalīgs, jo turpinās tagadnē, bez iemesla un cēloņa.
Jā, cēlonis paliek pagātnē, izgaist citā miglas posmā.
Trīs soļus atpakaļ tu nevari redzēt.
Neapplaudē, aplausi ir neveikli un smagi kā piecgadnieka mests cirvis.
***
Neuzticams ir tas, kurš dod solījumus.
Tici man.
Vai tevi ir pievīlis kāds, kurš nekā nav solījis?
Un neuzticamākais no visiem ir prāts.
Un cerības. Cerības ir neuzticamas.
Sola, sola, sola.
Veiksme ir tikpat nejauša kā krītošas ozollapas piezemēšanās vieta.
***
Un es sēdēju
Starp diviem kokiem
Kam nezinu vārda
Tos nevajag
Vārdus nevajag
Vārdi traucē būt
Dabiski primitīvam
Šokolāde izkusīs saulē
Varbūt arī ne
Zari spoguļojas ēnās
Es nosauļošos raiba
Cik skaisti
Viens pelēks balodis
Es ienīstu asfaltu
Es ienīstu naglas
Un logu rāmjus
Un sienas
Mums nekad nebūtu auksti
Ja mēs ticētu
Saulei
Dabu nevajag pārveidot
Tai patīk plūst
Es gribu uzkāpt kalnos
Tādos, kur nav sniega
Es stāšos pretim savām bailēm
Jau drīz
***
Saulei tieši sejā
Es ļauju ēnām
Aptīties ap manām
Delnām
Līdz potītēm
Iebrienu jūrā
Kur mana jūra?
Šī ir tik sveša
Kā neiesēdēts sols
Jūra, vai tu mani
Aizmirsusi?
Es smejos
Un ēnas sašķīst
Kā neizturīgi
Stikla trauki
Ir diena
Tās kulminācija
Un tomēr tik kluss
Var sadzirdēt ik skaņu
Ik soli
Ak, atlaid mani,
Un saki,
Ko tu manai jūrai
Sastāstīji?
***
Zili bālas debesu paliekas
Pārplīsis audums
Un zvaigznes
Jau zaudējušas cerību
Par atbrīvošanu
Gurdi nobirst
Pār manu galvu
Un iebāž savus starus
Zemē
Kā strausi
Visus reizē
Debesis vaidēs
Pār sūrstošajām brūcēm
Lēni ziagos saules stari
Apdedzinot vēl stiprāk
Kā uzkarsis dzelzsgabals
Nē, es stiklus izsēju
Debesīs jau sen
Kad iesi,
Esi uzmanīgs
Kurš lāpīs tavus
Sadriskātos sapņus?
---
Nē, es nevēlos dzīvot leiputrijā
Man ir labi tepat
---
Jā, tas neko neizsaka
Vārdi nekad
Neko neizsaka
Tie ir tukši
Kā ola
No kuras jau aizvakar
Izšķīlies cālēns
***
Sametīsimies naudu, lai nopirktu samazgas un smakojošu atkritumu kaudzi.
Sametīsimies, un lūkosim, kurš prasīs mazāk, kurš dos vairāk, un kuram skaistākas acis.
Iepirkšanos vienmēr var apvienot ar pētīšanu.
Aiz visa manu domu blāķa slēpjos es - tāds mazs un bezgalīgs es.
Vienmēr aiz miglas, vienmēr miglā. Kuš - un esmu aizmucis.
Ailecis un paslēpies aiz trejdeviņām durvīm.
Tu vari iet cauri visām, un vari arī aizmirst, ka durvis ir.
Itkā.
Apzināta aizmiršana - tas ir viss, ko esam panākuši gadu gaitā.
Un tomēr no tā nav itnekādas jēgas, jēgas nav nekam.
Tev ir televizors un skārienjūtīgais telefons.
Vai tiešām - tev?
Vai tam, par ko tu izliecies tik ilgi, ka esi aizmirsis, ka tā ir tikai izlikšanās.
Zini, tu eksistē tikai šobrīd.
Nav jēgas krāt un atcerēties.
Pagātne un nākotne ir vietas, kurām mēs nekad netiksim klāt.
Bet tu ietiepīgi centies izlauzties.
(Un zini, tev veicas tāpat kā pārējiem - tev līdzīgiem - ak, pareizi, tu esi īpatnis ar īpašu un individuālu, neizprotamu un dziļu dvēseli, kuras dibenu neviens aiz saviem aizspriedumiem nevar saskatīt (un tu pats arī ne))
Applaudēt nevajag, aplausi izjauc to sīko noskaņas mākoni kas ir bezgalīgs, jo turpinās tagadnē, bez iemesla un cēloņa.
Jā, cēlonis paliek pagātnē, izgaist citā miglas posmā.
Trīs soļus atpakaļ tu nevari redzēt.
Neapplaudē, aplausi ir neveikli un smagi kā piecgadnieka mests cirvis.
***
Neuzticams ir tas, kurš dod solījumus.
Tici man.
Vai tevi ir pievīlis kāds, kurš nekā nav solījis?
Un neuzticamākais no visiem ir prāts.
Un cerības. Cerības ir neuzticamas.
Sola, sola, sola.
Veiksme ir tikpat nejauša kā krītošas ozollapas piezemēšanās vieta.
***
Un es sēdēju
Starp diviem kokiem
Kam nezinu vārda
Tos nevajag
Vārdus nevajag
Vārdi traucē būt
Dabiski primitīvam
Šokolāde izkusīs saulē
Varbūt arī ne
Zari spoguļojas ēnās
Es nosauļošos raiba
Cik skaisti
Viens pelēks balodis
Es ienīstu asfaltu
Es ienīstu naglas
Un logu rāmjus
Un sienas
Mums nekad nebūtu auksti
Ja mēs ticētu
Saulei
Dabu nevajag pārveidot
Tai patīk plūst
Es gribu uzkāpt kalnos
Tādos, kur nav sniega
Es stāšos pretim savām bailēm
Jau drīz
***
