Kaut kas vecs

Saule.
Karstums plūst pār kauliem,
Piespiež pie zemes tevi, mani, jūs, mūs visus.
Ziloņi
Iet pār tiltu lēnām uz smagi,
Ūdens pār tavu seju,
Tu saki ka varbūt tā nav pareizi
Pareizi izdomāts.
Bet varbūt šis nav īstais stāsts,
Te nenāk priņči, neviens nemirst,
Nav pamāšu un slikto māsu.
Un tādēļ es beigšu šo stāstu
ar venkāršu
PUNKTU.
***
Lāstekas ātri kūst tavās rokās,
Pil pil pil pil pil
Un iepil peļķē
***
ZILS ZILONIS NĀK TEV PRETĪ
NĀK NĀK NĀK
TEV PALIEK STĪVAS KĀJAS
BET ZILONIS TIKAI NĀK UN NĀK
TU DOMĀ KA ŠIS IR SAPNIS
TU MĒĢINI ATVĒRT ACIS
BET PRIEKŠĀ ZILONIS
ZILS ZILONIS PEĻĶĒ.
***
Mākoņi
kā saules pārsūkušās švammes
Kā smaga, dzeltena migla
apņem kokus kokus kokus
apņem un gāžas lejā
***
Gruži asfalta spraugās,
Saules drupatas un maizes drupatas
Drupatojas, drupačojas, birst, birst…
Un sabirst drupaču kūkā
***