ceturtdiena, 2012. gada 29. marts

Katram
Tev, jā, tev arī
Pienāks tā diena
Kad sapratīsi
Ka viss, kas darīts
Tiek darīts
Nākamā momenta modulācijai
Tu izelpo gaisu
Lai ieelpotu
Tu ieelpo
Lai izelpotu
Tu esi kā ķēde
Kā tās posms

Tu piedzimsti
Lai kāds nomestu savas važas
Kad to darīsi tu
Kāds cits taps savažots

Mēs būvējam mājas
Mēs ceļam tiltus
Lai nākotnē
Būtu kur kājas veldzēt 
Kur mieru redzēt
Kur mazgāities pagātnē paveiktajā

Bet varbūt tas nav pareizi?
Dzīvot tikai nākotnei
Dzīvot tikai nākotnē?
Vai nebūtu labāk
Palikt tepat
Dzīvot šim mirklim
Šai izelpai?

Vai nebūtu vieglāt
Meklēt kad vajadzīgs
Aizmirst
Kad jāaizmirst?
Vai nemaz nav otras puses?


Quesssss


Tev jāatmet cerības
Un jāiekaļ zobi važās
Tev jāievelk elpa
Un jāvelk
Ja spēj

Es pacelšu vezumu 
Uz vienradža muguras
Bet tikai tad
Kad vienradzi ieraudzīt spēsi

Vai spēsi?

Es paslēpšu sāpes
Zem vāravu pilsdrupām
Tikai neej tai ūdenī peldēt.
Redzi, kā sāpes
Met sarkanus burbuļus 
Pret debesīm?

Es nomaskēšu tavus solījumus
Tos, kurus nekad nepildīsi,
Tos, kurus esi aizmirsis
Es nokrāsošu tos kapakmens krāsā
Es aprakšu tos pie kapa
Tur to sagrauzīs
dzīvē vīlušies tauriņi

Bet jāelpo būs mums

Es varu mēģināt
sadedzināt tavas domas un vārdus
Un laiku, kurš izkropļots

Es varu to visu

Arī tevi es varu aprakt
Piesiet pie sārta 
Un noslīcināt

Es neesmu nekur
Es esmu pie finiša
Es pavadīšu tevi
Tad, kad tev nebūs neviena cita
Kam pajautāt ceļu

Bet pagaidām
Es tevi gaidu
Velc
Važas
Es varu pacelt tās uz vienradža astra
Bet vai tu spēj
Saredzēt vienradzi?

Vai laiks pienācis?

Es varu palīdzēt
Tikt ātrāk uz priekšu
Līdz galam
Pie manis

Tavas čaumalas
Bez ūdens, bez gaisa
Bez dzīvības

Tās mēs atdosim atpakaļ
Atpakaļ smiltij
Un akmeņiem
Tie paturēs savu daļu

Neskaties atpakaļ - 
Laika vairs nav
Mēs sēžam laikam uz muguras
Mēs esam vienādi ātri

Tu nepaspēsi pamirkšķināt
Un nav vairs
Atpakaļ ceļa.
Viss palicis nepazīstams
Viss miglā tīts.