0-*

Un atkal mēs stāvam caurvējā, apmaldījušies kā medū iestrēgusi muša.

Kur izeju rast, nē, kur izeju radīs mums par prieku? Mēs varam to atļauties, vien taku ārā no caurvēja, tik saskatīt vajag, tik vien no mums prasa.

Caurvējam vajag mūs, jā, to tik vien viņš gaida, ka kļūsim tik par caurumaini kā caurvējš pats, ka izcaurumosimies līdz viņa līmenim, un tad kļūs par vienu caurvēju vairāk, vai vairākiem, kā nu kuro reizi. Vai arī mēs būsim no tām caurvēja šķiedrām, kas caurumo caurvējā ieklīdušos? Vai būsim tādi paši, kā caurvējš pats? Un caurvējam par spīti sacaurumosim arī citus, jaunas rindas Caurvēja armijā, tikai un vienīgi tie, kas apmaldās, un tie, kas atriebj savu maldīšanos?

Nē, mums jāprotās ceļu rast, caurvējš ir bezgalīgs, bet blakus ir arī citas bezgalības, paralēli, tepat. Tikai soli uz pareizo pusi spert, un būsim jau citā paradīzē, un viss mūsu mūžš būs tikai ceļu rast, no vienas bezgalības nākamajā, veikt bezgalīgus apļus bezgalīgajā bezgalībā, no caurvēja līdz melniem žurku kaktiem, no ielejām, lipīgām kā cukurvate, līdz upēm, sarkanām kā asinis un sāļām kā asaras trešdienas vakarā. 

Mēs nenorimsim ne mirkli, tik tad, kad izkļūsim ārā no bezgalībām. Viens solis uz pareizo pusi, un būsi jau ārā, bet ja apļi tev apniks jau ātrāk, nebaidies, ir arī ārkārtas evakuācija, priekš vārgākiem vai priekš aklajiem ceļa radējiem. Priekš tiem, kam ceļš pazudis un tiem, kas ceļu aizbēruši. 

Bet tagad minies, neapstāj, lai ceļi neaizaug, lai nepaliec vienā bezgalībā, lai nepaliec caurvēja miglā tīts, nesaskatāms un tumsas aplipis.